Piemiņas pasākums Teltovā: 72 gadi pēc tautas sacelšanās 1953. gadā

Piemiņas pasākums Teltovā: 72 gadi pēc tautas sacelšanās 1953. gadā

2025. gada 17. jūnijā Teltovā tiks pieminēti 1953. gada tautas sacelšanās upuri – nozīmīgs notikums VDR vēsturē, kas joprojām skar daudzus cilvēkus. 17:00 plkst. notiks svinīgā vainagu nolikšanas ceremonija pie memoriāla “Platz des 17. Juni”, bijušajā Hamburger Platz. Iespaidīgais mākslas darbs ar nosaukumu "Pieprasījums", kas tika izveidots 2011. gadā, sadarbojoties Imanuela Kanta ģimnāzijas skolēniem un vēstures skolotājam Gregoram Vilkeningam, piemin drosmīgos cilvēkus, kuri iestājās pret apspiešanu un par brīvību.

Brandenburgas pavalsts šajā gadījumā pieminēs arī upurus Potsdamā. Uzrunas teiks ievērojami dalībnieki, tostarp premjerministra vietnieks Roberts Krumbahs un valsts apstrādes amatpersona Dr. Marija Nūka. Savā runā Krumbahs uzsvēra, ka ir svarīgi iestāties par brīvību un sociālo taisnīgumu un godināt demonstrantu drosmīgos centienus. Nūks uzsver tautas sacelšanās ilgstošu nozīmi un nepieciešamību saglabāt dzīvu piemiņu par diktatūru. Brandenburgas štata parlamenta viceprezidents Rainers Genilke runās par sociālo atbildību saglabāt vēsturiski nozīmīgus notikumus.

Sacelšanās apstākļi

1953. gada 17. jūnijs nebija tikai protesta diena, bet gan sacelšanās, kas parādīja, kā miljons cilvēku iestājās par savām tiesībām Austrumberlīnē un ārpus tās. Sacelšanos izraisīja standarta paaugstināšana, kas nozīmēja lielāku darba slodzi par tādu pašu algu – pēdējais piliens jau tā saspringtajās attiecībās. SED vadība bija satriekta un izstājās padomju varas aizsardzībā. Viņi atbildēja, izsludinot karastāvokli un izvietojot militārpersonas, tautas policiju un valsts drošību.

Sacelšanās brutālās sakāves rezultātā tika arestēti aptuveni 15 000 cilvēku, un līdz 1954. gada janvārim tika notiesāti 1526. Dzīvību zaudēja vismaz 50 cilvēki, no kuriem daži bija VDR drošības spēku darbinieki. Tādi vēsturnieki kā Udo Grašofs apraksta tobrīd pie varas esošo bezpalīdzību un SED amatpersonu šokēto atkāpšanos plašā protestu viļņa priekšā.

Rezonējošs mantojums

72 gadus pēc sacelšanās situācija šodien izskatās nedaudz savādāka. Liela daļa jaunākās paaudzes izrāda nelielu interesi par šo svarīgo vēstures notikumu. Mūsdienu liecinieki, piemēram, Volfgangs Jēhnihens, kurš piedzīvoja sacelšanos 13 gadu vecumā, bieži izjūt studentu un vecāku paaudžu intereses trūkumu. Arī Ginters Toepfers, kurš pēc dalības protestos tika ieslodzīts par “bēgšanu no republikas”, kritizē bieži vien nepietiekamās zināšanas par VDR un Vācijas sadalīšanu.

Federālais fonds, lai samierinātos ar SED diktatūru, cenšas izraisīt interesi par šo Vācijas vēstures nodaļu, padarot aculieciniekus pieejamus skolām. Taču sacelšanās un ar to saistītie jautājumi par brīvību un cilvēktiesībām sabiedrībā bieži vien paliek otrajā plānā. Tikai desmit no 16 federālajiem štatiem 17. jūnijs ir iekļauts mācību programmā, un vēstures stundu ir maz.

1953. gada 3. jūlijā 17. jūnijs tika oficiāli pasludināts par “Vācijas vienotības dienu — svētkiem, kas bija svarīgi līdz valsts atkalapvienošanai 1990. gadā. Taču šodienas atmiņa liecina, ka brīvība nav kaut kas tāds, ko nevar uzskatīt par pašsaprotamu. Tas padara vēl svarīgāku, lai sacelšanās attēlojums un no tās gūtās mācības tiktu nodotas nākamajai paaudzei. Stadtblatt.online ziņo, ka 2025. gada 17. jūnija piemiņas pasākumi vēlas atkal radīt telpu šim diskursam.

Galu galā mūsu visu ziņā ir saglabāt dzīvu 17. jūnija garu un iestāties par brīvību un taisnīgumu, cerot, ka šāda vēsture neatkārtosies.